Man liekas, ka visi zin to sajūtu, kad uznāk tas pasīvias, tas īpatnējais, kad ļoti gribas izdarīt kaut ko radošu, bet viena vai vairāku (neviena) iemeslu dēļ tas nenotiek, un tu paliec tepat, pie datora, vai grāmatas, vai loga, ik pa laikam nopūšoties un jūtoties visnotaļ depresīvi.
Then come the rest of the thoughts - fuck it, I'm going to be an individual, no one can tell me what to do, etc... (What is the point??) Of what? I don't know. No one does.
Un tad tu skaties cilvēkos. Atmiņās. Gremdējies nostalģijā, ieskaidro sev, ka tas nav labi, ka tev ir jāceļas un jāsāk kaut kas darīt, tad gremdējies tālāk.
What have I done so far? What good is it all? (What is the point of existence?)
Tad tu pārbaudi, vai cilvēks vēl joprojām tur ir (tevi gaida?) un turpini klusēt.
Shivers run down your spine, agitating, but pleasant.
Tu pamani, ka neskan mūzika. Bet neieslēdz, jo tad pazustu moments, un tu negribi, lai ta pazūd, jo tā nav prieka sajūta, bet vilinošās skumjas..
You feel the world is ignoring you, but you're hiding from it, damn it, you fool.
Un vēl tu izdomā pasmaidīt. Tas vienmēr ir to vērts. Vai ne?
Un kas esi tu? In the end, who are you? Really?
No comments:
Post a Comment