Mjā, Kaspars beidzot ir paprasījis atpakaļ savas tumbiņas. Ticu, ka šī būs viena no pēdējām reizēm, kad šeit sēdēšu, čakarējoties ar skaļumu, lai atrastu to punktu, kurā melodija nav par skaļu, bet arī pārāk bieži neizzūd. Vispār jāpaspēlējas, kamēr vēl iespēja pastāv.
Apdāvināšu sevi ar pašas krutajām tumbiņām tad, kad es nejutīšos tāpat tik apdāvināta: Vakardien no rīta es pamodos no tā, ka māte pie gultas noliek paku, kurā bija ar nokavēšanos atnākušais Codex Seraphinianus. Arta man pirms pāris stundām iemeta linku, kura attēlā bija redzami kārtējā mazā testa rezultāti - esmu tas cilvēks, kas viņu šogad iedvesmos. Visbiedzot gribu arī pieminēt to, ko kopīgiem spēkiem izvilkām no laimītes dirsas:
"Lai sajustu to, cik brīvs esi, tev vajag darīt to, kas aizliegts."
Tas teikums dod ārkārtīgi patīkamu spēka ilūziju. Pati laimīte izskatās pēc krātera, un no viņas daži gabaliņi jau ir atdalījušies. Ja to apgriež otrādi, atsit jūras zemo slāņu radījumu. Apakšā (?) ir ieliekusies pirmā pilīte - vienīgais šķietami konkrētais veidojuma aspekts.
Es (šeit) tā arī nepieminēju, ka cepure tika atrasta arī otrreiz,
kad to no azotes izvilka nevis Robis, bet Tapiņš.
Kāpēc jātic savām pārliecībām ar tādu degsmi? Pēc mēneša ticēsi pretējam, (Diān; Terēz). Protams, ka ar degsmi tādu pašu. Varbūt šo svārstību dēļ esmu tik neizlēmīga. Un es nezinu, vai labāk ir ļauties pārliecībām un, attiecīgi, vilšanām, vai mēģināt noturēt savu sudīgo līdzsvaru uz tā sasodītā naža asmens. Jā, zinu, ķip chill, ja vien pie tā piedomā, but it's not all that easy to go with the flow when it seems more like the rapids. Kā arī - ziema.
Meh, suddenly I'm a fucking poet in a softer world of substance-induced forgetfulness.
Es neesmu tik dusmīga, cik te izklausos. Blogā patīkami lamāties.
Uzdrīkstos, jo noteikti vēl kādā brīdī sarakstu papildināšu.
Ar šallēm apmainīties ir tikpat banāli,
cik jaku bilde
un netīšie sirsniņsveķi, bet
tā pagaidām vēl smaržo pēc tevis.
No comments:
Post a Comment