mercy

Vakar spontāni iegriezos pie Gustava, papļāpājām, noskatījāmies "As above, so below".

Mazliet paraudāju, bet laikam jau labi, ka tā.

Māsas Rozenblates grib mani savervēt nākamgad iet uz otro kursu Rožos.

"Grib savervēt? Viņas jau to ir izdarījušas." Nu labi, Terēz, jā.

Tas diezgan lielā mērā izmainīs manus turpmākos dzīves plānus. Tagad skicēšu ēkas un figūras un visu ko, lai nebūtu pinīgi zaļš auglis uz iestājeksāmeniem. Bet būtu labi. Pavērtos iespēja, piemēram, iestāties Mākslas Akadēmijā, un šī doma man dikti patīk.

Paldies, Edgar! ♥︎ Ar nokavēšanos lieku gifu, par kuru nekad nepārstāšu jūsmot. 

Viedots no divām bildēm, kuras tika uzņemtas pastaigā ar  Vendiju.

Paldies arī viņai. Un kaķim.

i want to kiss someone

Finally got the chance to start filming - Vendija joined the mild choir celebrities at Valmiermuiža after the skate, which was very pleasant. I liked it. There was an inspiring drummer backing the rather sad Carmena Burata for the combined choirs part.

I digress. Vendija stayed over and got to be my guinea pig for the filming, starting off with the hands, ah, the shapes that I've been so impatient to capture. Here's one of mine.

We had a very pleasant walk around Mparks, a lot of giggling, as per usual. A lot of antics involving trees, a lot of personalisation of inanimate objects, a lot of close-ups on faces that can barely contain a laugh. They've started the cotton candy season, by the way.

The more I interact with the Canon, the more I want one myself. Such a shame I have to return it as soon as this Monday. Edgars S., kameras īpašnieks, gan būs trešais dalībnieks manā iecerētajā trio, so domājams, ka ar laiku varēšu atļauties garākus laika posmus.

Divi man vispazīstamākie Last Train dalībnieki ir atsākuši ar mani kontaktēties, t.i. Kārlītis & Čūbis. Prieciņš, prieciņš, gribas viņus satikt. Virsū nāk nostalģija par visādiem jaukiem vakariem. Nezinu, vai esmu kaut kur rakstījusi par to, kā mēs trīs, pārguruši, vasaras? naktī sēdējām uz soliņa pie Brīvības pieminekļa un dalījām vienu cigareti. Ārkārīgi šarmanti. c:

And yeah, something hormonal is seemingly going on, I'm aching for physical contact. Hence, (d'uh), the title. Wanna, wanna, wanna.

CAMRA

Yesterday was an official sick day. Herbal concoctions, lots of water, and the joy of playing around with my newly-borrowed camera. I'm amazed, actually, that my efforts of getting well in time for the KORA SKATE seem to have payed off.

I wanted to get a picture of the three invalids - me, my sister (who was also feeling a tad poorly, being exhausted form all the dancing the does), and Pumi (who got into a pretty bad fight and looks rather dramatic at the moment, but it proved too much to get everybody to cooperate to that extent. I offer my compromise:

breaking the pattern

Dreamt about Gus and Kat. She was being nice to me. Stulbā realitāte.
I daresay, I believe that it hasn't occurred to her that these patterns of mine that have been in the spotlight during her conversations with other people who are/were once rather close to me has an origin of problematic mental nuances, all of which I would gladly rid myself of. It's not a result of some whimsical desire to fuck with people's heads, thank you very much. I get the distinct impression she doesn't give a hoot about my side of the tale.
Not that I'm trying to rid myself of guilt, oh no, there's plenty of that, don't worry.
It's just that I miss you guys.

bet toties es pamodos pie šīs sejas - ap kādiem astoņiem no rīta. es nezinu, ko dara mans bioloģiskais pulkstenis, jo tas ne tuvu nebija pietiekami.

fak, es negribu atkal pazaudēt spēju izbaudīt miegu

mīlu savus kaķus

tās nebija lieldienas

Tā bija maza, "ģimeniska" sanākšana, kurā nepiedalījās brālīšu tēvs, jo viņš nevēlējās, un māsa, jo viņu nevarēja laikus pamodināt. Atliek, bez manis - mamma, tētis, Makss & Niko. Garšīgi paēdām, un tad sākām strīdēties kamēr brālīši skraidīja apkārt pa dzīvokli šokolādes olu medībās. Pamodās arī māsa - tieši laikā, lai varētu iesaistīties.

Ilgi nebiju strīdējusies ar mammu. Ne vienai, ne otrai  īsti nepadodas būt pārlieku objektīvai, un viņa manus neapdomīgi asos vārdus uztver ļoti personīgi. Bet asums ir pašaizsargreakcija. Un daļēji arī "the cold, hard truth".. vai varbūt es tā tikai gribu domāt.

Kā nekā, tētim apnika - viņš aizbrauca mājās. Kad starpt mums, meitenēm, bija sasniegtas arī asaras, ar māsu izgāju pastaigā. Šie ir tie brīži, kad attiecībās ar māsu parādās izteikts mīļums. Jauki parunājāmies, un pie krastmalas satikām vienu man semi-pazīstamu Gundaru no izbijušā Rezonanses dzīvokļa. Pie pašas krastmalas skatījāmies fantastisku saulrietu un taisījām small-talk. Viņš, iespējams, izlems pafilmēt mana projekta ietvaros. Būtu jauki, viņam padodas.

Nāca virsū lietus, atvadījāmies un aizgājām atpakaļ pie mammas ēst saldējumu un pakļauties post-strīda apskāvieniem.

Visu padarīšanu laikā nokrāsoju tieši vienu olu.

***

Edgars ir atpakaļ. Vēl sešas dienas.

Mums netīši izdevās uztaisīt welcome-back ballīti pie Mārtiņa (skatīt iepriekšējā ieraksta priekšpēdējo teikumu), un tas viss norisinājās tīri patīkami.

Dabūju atkal sapazīstināt draugus no dažādām malām. Dabūju satikt Justīni. Rozā zilonis ir sasodīti šarmants koncepts, pilnīgi skauž, ka attiecīgā grupa to ir piesavinājusies.

Edgar and I had been talking about having an acid trip together for a good while now.

Tika spriests, ka ir vajadzīgas mātes džambas un toņdakša. Liels prieks par to - ja es nebūtu gājusi tiem pakaļ, mani nebūtu sagaidījis šis skats:

šeku pa labi sēž teddy diktators un stāsta gudras lietas saviem kreisajiem teddy padotajiem

Also, having a jamba was most definitely a good thing.

I must say that things went pretty much the way I expected them to, which is a rare gift, especially since I expected them to be utterly amazingly lovely. I was a tad nervous about trying the real thing for the first time, and the intensity was rather ovewhelming at some points, but the tingly joy and the colours and my cat, for fuck's sake, are only a few of the things that greatly outweighed any negative aspects.

lookit at our pretty table with all the noms & candles & wine

We spent a great deal of time on the safe haven of the blanket I'd put previously on the floor, either staring at the ceiling and such from the upside-down perspective, contemplating the fact that we're probably not ready for the books yet (I mean, holy hell, words on pages, man) or having me dig my old dolls out from that big basket I've got, to describe and then elaborate on origin and history.

We also went out for a walk at one point, du'h , it's a must. Went down to the playground and talked dreams and horror movies, then proceeded to loop back around and walk through the main avenue, following the moon. She was being one hell of a tease, peeking through the trees and taking up a lot of attention with her luminosity. It seemed to me that the glimpses I caught were too defined to be partially hidden, but the shapes were always unreal, though very pretty.

Eventually we gave up on finding a place where we could get a full view, but - as luck would have it - we received exactly that through the window upon getting back to my room, even though that was realised only when a smoke was in demand.

Jack Kerouac - The Moon Her Majesty (1958)

Towards the end we watched Only Lovers Left Alive, which is and will likely always remain amongst my very favourite movies. It was a very apt reminder of what life is capable of giving, hinting at the essence of beautiful things.
And that soundtrack, goddamn.

***

Vakar, protams, bija nogurums, it īpaši uz maiņas beigām, bet arī darba diena bija ārkārtīgi patīkama. Strādāju ar Diānu, un laikam vislabāk man patīk strādāt tieši ar viņu, lai gan Lindu pazīstu visilgāk un Laura ir tikpat šarmanta, cik rozā zilonis. Negaidīti piekāpa Miks G., un klientu apmeklējums bija pietiekami šķidrs, lai dotu man iespēju apsēsties ar kūkas gabaliņu un ar viņu kādu laiciņu papļāpāt. Vienā brīdī kafejnīcā bija ienācis arī Renārs Kaupers, un man jau šķita, ka man tika tas gods uztaisīt viņam siera pankūku, bet izrādījās, ka to bija pasūtījis cits cilvēks no viņa galdiņa.

Terēze atnāca pie beigām ar nolūku atbraukt pie manis ciemos, bet Edgars piedāvāja pačilot darba dzīvoklī, so aizgājām tur un mazu laiciņu sēdējām, dzerot pārsteidzoši tīkamo, dzirkstošo vīna dzērienu "Hugo". (nu fek. mājās izsprāga korķi un man jau ir jāskrien uz angļu val. stundu. Tātad publicēšu, bet vēlāk papildināšu un pielabošu.
Gaisa skūpsts jums.) Ja uz kontekstuālo autobusu es paspēju tieši, tad ar Terēzi noskatījos, kā tonakt aizgāja pēdējais 11. tramvajs. Jau augšā pie Edgara sāka mākties virsū nogurums, un beigu galā līdz Mežaparkam čāpoju pusaizmigusi. Bet laikam tā vajadzēja, jo Terēze savu sirdi kratīja visu ceļu, un tomēr neplanēju pārāk daudz, lai zustu spēja viņu uzklausīt. Labais, mīļais Žukiņš.

Un brīdis, kad viņa izvilka savas divas pēdējās cigaretes uz manām mājas kāpnēm; vēl jo vairāk - kad mēs uz tām apsēdāmies, bija sasodīti skaists.

to Jimi

Šorīt pamodos Buratino.
Līdz tam brīdim mani noveda vairāki brīnišķi notikumi, so, lūdzu, mana vakardiena:

Kad atvēru acis vismaz trešo reizi, izlīdu no gultas beidzot faking izgulējusies, bet, kā jau notiek, ar miglainu galvu nomuļļājos un kavēju vokālu pie Inesītes. Vienā brīdī pie viņas pilnīgi iracionāli nošļuka garīgais, bet tad viņa sāka spēlēt džeza klasiskas, so mēs dziedājām džezu. Problem solved.

Tālāk devos pie mātes, lai sameklētu un atdotu Gustavam kora tērpa maisu, kurā viņš man atnesa manu un viņa Vox tērpu, un tā arī todien atstāja, pat ne netīšām, smieklīgi. Bet pirmais zvana pogu pie durvīm nospieda Kaspars, nevis Gustavs, jo Maksim ģitārstunda -bija viens to tiem momentiem, atverot durvis.
Gāju prom reizē ar Kasparu, kuru nācās mazliet gaidīt, un mūs kādus piecus metrus no durvīm apstādināja divas jaunas meitenes un pārbaudīja mūsu zināšanas par Ģertrūdes ielu. Šķita, ka jau atkal kavēšu, so Kaspars kādu pusotru kvartālu paveda mani uz stūres. Faking riskanti & faking jautri. Kādreiz būs jāpalūdz viņam tā izdarīt vēlreiz. c:

Sekoja ceļš uz Dreiliņiem (gan turpceļā, gan atpakaļceļā ļoti ilgi nācās gaidīt transportu), & stunda ar skolnieci, no kuras es saņēmu vissaistāko sīpolu mizām krāsoto olu ever.
Tad devos uz DadCafé, lai bedzot nokārtotu to baltvīns vs. šampanietis huiņu, un ar ļoti pretīmnākošas vecākās kasieres palīdzību man tas izdevās, un izdevās tajā pašā laikā, kad Diāna tika galā ar čeka papīriņu apmaiņu DC kases aparātā. Dalījāmies ar saviem priekiem ar Lindu, Sandri (to eņģeli, kurš nāca man līdzi pirmajā mēģinājumā skaidrot lietas) un viņa draugu, kam neatceros vārdu. Celebratory smoking ensued.
Linda, dzirdot, ka es eju uz party hard vakarā, minēja, ka Buratino arī notiek pasākums, un viņai izdevās panākt to, ka nosolos uz turieni aizdoties, arī ja tas būtu krietni pāri pusnaktij. Tā arī neuzzināju, kam par godu tur pasākums.

Tad biku paciemojos pie Žū, kurš mani pacienāja ar jaunu pīrādzīņu Takas ēdienkartē, un vēl ieteica hipster aliņu, kurš tiešām bija garšīgs: Žū vārdiem raksturojot, "puķains". Piekāpa arī Diāna, un mēs Uijā Uijā Nikni Vilki pavadījumā gājām pīpēt un smieties par Diānu un politiku. Ne tajā brīdī uzzināju, ka Žū dzīvokļbiedram Henrikam vārda diena. Tas ir svarīgs fakts. Tad, lai gan bija palikusi vairāk kā stunda, čāpoju uz koncertiņu.

"Nāriņas Sala" ir diezgan tīkama pagrabstāva vietiņa pie Pēterbaznīcas. Tur biju pirmo reizi, par godu grupu kvartetam, kurš sastāvēja no Be Reet, Nation Vibe, Errantry un Chomsky Chess Club. Visās grupās pazīstami cilvēki. Cilvēku bija faking daudz. Ieskaitot Aigaru, kurš ir atbraucis no Skotijas, prieciņš viņu redzēt.
Arī ieskaitot Katrīnu & Gustavu, kuru ierašanās laikā nolēmu, ka jāsāk dzert.

Ko Emma Vakar Dzēra?

0,33 Bohemian Pale Ale "Two Towers"

0,5 Long Island Ice Tea (laimīgās stundas win ar Miku)

0,5 Sex On The Beach (laimīgās stundas win ar Kristu)

kāda piektdaļa no vēl viena Longailenda, kuru it kā Miks nopirka mums abiem, bet es biju pārāk aizņemta ar dejošanu, lai burciņai (burciņai!) pārāk pievērstos.

~random šots~

0,? Mohito (courtesy of Mike*)

And imagine, I don't even feel like shit.

Koncerts bija fantastisks. Be Reet līmenis nezūd, un Nation Vibe bija viens no tiem  vakariem ar izcilu vaibu. (< Hah, cik absurda frāze.) Abas pārējās arī dikti iepriecināja, lai gan pie CCC jau biju pietiekamā žvingulī, lai priecātos par visu. 

Notika vairākas random un jaukas lietas, kā piem. tas, ka satiku Gunu V. un mainīju viņas domas par mani (es pieņemu) pa 180˚; tas, ka Krista ar mani dziedāja QOTSA & Arctic Monkeys lirikas, lai gan mana atmiņa mani ļoti pievīla tajā brīdī; tas, ka Miks aicināja iziet augšpusē ar vārdiem "Ejam pīpēt?", lai gan pats nepīpē. Un, protams, nedrīkst ignorēt dekoratīvās nāriņas ar sirsniņpupiem uz bāra sienām.

Bet es tā izdejojos. Es nezināju, ka man kaut kas tāds ir iekšā. Nav ne jausmas, kā tas izskatījās no malas, bet es jutos fantastiski, un bija tik faking jautri. Tā es pievērsu arī viena čaļa uzmanību, kurš sevi iepazīstināja kā *Mike no NYC. Mēs kādu laiciņu padejojām, tad izgāju uzpīpēt, un man sanāca pievienoties viņu bar-crawlam. (Jūs zinājāt, ka atsevišķās vietās ir pieņemts par to maksāt? Protams, ir parūpēts par to, ka visi tiek pienācīgi izklaidēti. Tapatās liekas kaut kā.. nepareizi? Es nezinu.)
Grupveidā aizgājām līdz Pulkvedim Neviens Neraksta, pļāpājām par mūziku un kultūru. Tur tika arī tas šots & mohito. Šotus iespaidīgā daudzumā uz paplātes nēsāja apkārt bārmene ar izsaucieniem "alkohols, alkohols!"
Tā kā tur nekas īpašs nenotikās, es izlēmu aizvest Mike uz Buratino Teātri, tātad stāstā tuvojamies pilnam aplim. Viņš man šodien pateicās par uzticēšanos, un es atskārtu, ka pat nebiju iedomājusies, ka viņam varētu būt bijuši kādi ļaundabīgi nodomi.
Bija atpalicis is this how stupid people die? moments.
Anywho, teātrī džemoja Ričijs un Čudars, es mazliet parunāju ar Lindu, bet vairāk par visu migu ciet. Mike pamodināja uz brīdi, lai atvadītos un pārliecinātu mani, ka viņa navigācijas spējas ir krietni labākas par manējām - viņš atradīšot ceļu uz hosteli un paspēs uz lidmašīnu no rīta, un vinš pat nesameloja. 

***

Tātad. Pamodos Buratino. Pirmā doma bija, ka tagad noteikti iet pirmie tramvaji, varu braukt mājās. Kā vēlāk izrādījās, tad bija jau kādi pusdesmit, bet par to neliecināja noskaņa, kura valdīja "mīkstajā" telpā ar vēl kādiem četriem guļošiem cilvēkiem.
Savācu savas pekeles, iztīrīju zobus ar pateicīgām domām pagātnes Emmai, kura iedomājās zobu birsti ielikt somā. Iekšēji sarāvos pie katras čīkstošo durvju izpausmes. Mazliet pasēdēju pīpotāju virtuvītē, dzerdama ūdeni. Tad klusiņām devos uz āru tikai lai atklātu, ka durvis ir slēgtas un ir jāmodina Kristaps. :c
Aizlavījos, pakratīju viņam kāju, viņš miegodamies sameklēja atslēgas un palaida mani prom. Iedevu viņam savu "recycle this thank-you" kartiņu, kuru man dāvāja Oskars Vailis pēc manis apciemošanas darbiņā ar Jeziku.
Priecādamās par paģiru trūkumu, es devos uz A/S Laimas pieturu un nonācu tur tieši laikā, lai redzētu kā divas Laimas veikaliņa darbinieces tur ienes būri ar milzīgu trusi.

Lol, tētis atnesa glāzi baltvīna. Paldies, bet nē paldies, tēti.
Kā reiz tiek rīkots kaut kas kolektīvs pie Vilnīša.
Atvainojos par iekavu daudzumu.

april april ar aizturi

Nogurumiņš. 9 stundu darba diena, pilna ar negācījām padara mani par nomocītu būtni, it īpaši pēc iepriekšējā vakara - teātris ar Mārtiņu; it kā dikti jauka, bet kaut ka dīvainas noskaņas runāšana Ļeņingradā, kur bijām ar Lauru A. un Līgu N.; pa vidu ziņa, ka mammai sāp un viņa tiek vesta uz slimnīcu; telefona vēlme taisīt pašnāvību; miega nespēja (jau atkal) izcīnīt savu vietu starp prioritātēm. Telefons pēc sava kritiena joprojām saņem ziņas un slēdz modinātāju, un pat reaģē uz "swipe", kas modinātāju izslēdz, bet ir izlēmis atklāt sava mākslinieka būtību un ekrānā taisīt abstraktas un minimālistiskas gleznas dažādos zilos toņos. Survival does that to you.
Manas dzīves šīgada aprīļa joka ķirsis virsotnē ir fakts, ka tas notiek dienu par vēlu.

Besī, ka eksistē tāds vairums ar lietām/vietām/konceptiem, kas mani paralizē. Kad baidos, kad mulstu, visdrošāk liekas izlikties, ka man ir konfrontācija ar tiranozauru - nekustēšos, nepamanīs. Atklāju, ka tomēr spēju raudāt, bet neraudāju, jo nedrīkstēju. Sev aizliedzu, jo būtu bijis stulbi, bet gribas kaut kā izlādēties.

Atnesu mammai rozā ziedu - viņa tagad atkal mājās, un jūtas daudz labāk. Tātad satraukties tik ļoti bija lieki, bet tomēr nē. Bet tomēr jā. Nevarēju atkratīties no domas, ka visa tā viņas depresija varētu izrādīties ironisks priekšnosacījums vēl vienai dzīves melnā humora izpausmei. Vārdsakot, negaidītai un ar to nesaistītai nāvei. Stulbā, blondā meitene, te sadomājusies nezin ko.

Ir patīkami, kad jūtūbs atstāj mētājāmies apkārt jauku mūziku, lai varu tai uzdurties.

Causa Sui - Euporie Tide (2013)

>!_+#

My dad turned 58 yesterday. Mom's turning 47 tomorrow.

I want to make an animation of a something chasing after its own heart, which is being a c!#* and flying f'?*♥i#* all over the place. It also has, like bloody superpowers and s§!*, turning invisible and skipping dimensions, all of them, for f!&*'# bleedin' f-!§"n# **?@-.

I've started reading The Lord Of The Rings, oh, glory to the full title. Figured it might be the time to get around to finally burying my nose in my big, red, allthreeinone edition of the story.

Edgar's back on Saturday.

May this post serve as a fixation in time.