tās nebija lieldienas

Tā bija maza, "ģimeniska" sanākšana, kurā nepiedalījās brālīšu tēvs, jo viņš nevēlējās, un māsa, jo viņu nevarēja laikus pamodināt. Atliek, bez manis - mamma, tētis, Makss & Niko. Garšīgi paēdām, un tad sākām strīdēties kamēr brālīši skraidīja apkārt pa dzīvokli šokolādes olu medībās. Pamodās arī māsa - tieši laikā, lai varētu iesaistīties.

Ilgi nebiju strīdējusies ar mammu. Ne vienai, ne otrai  īsti nepadodas būt pārlieku objektīvai, un viņa manus neapdomīgi asos vārdus uztver ļoti personīgi. Bet asums ir pašaizsargreakcija. Un daļēji arī "the cold, hard truth".. vai varbūt es tā tikai gribu domāt.

Kā nekā, tētim apnika - viņš aizbrauca mājās. Kad starpt mums, meitenēm, bija sasniegtas arī asaras, ar māsu izgāju pastaigā. Šie ir tie brīži, kad attiecībās ar māsu parādās izteikts mīļums. Jauki parunājāmies, un pie krastmalas satikām vienu man semi-pazīstamu Gundaru no izbijušā Rezonanses dzīvokļa. Pie pašas krastmalas skatījāmies fantastisku saulrietu un taisījām small-talk. Viņš, iespējams, izlems pafilmēt mana projekta ietvaros. Būtu jauki, viņam padodas.

Nāca virsū lietus, atvadījāmies un aizgājām atpakaļ pie mammas ēst saldējumu un pakļauties post-strīda apskāvieniem.

Visu padarīšanu laikā nokrāsoju tieši vienu olu.

***

Edgars ir atpakaļ. Vēl sešas dienas.

Mums netīši izdevās uztaisīt welcome-back ballīti pie Mārtiņa (skatīt iepriekšējā ieraksta priekšpēdējo teikumu), un tas viss norisinājās tīri patīkami.

Dabūju atkal sapazīstināt draugus no dažādām malām. Dabūju satikt Justīni. Rozā zilonis ir sasodīti šarmants koncepts, pilnīgi skauž, ka attiecīgā grupa to ir piesavinājusies.

Edgar and I had been talking about having an acid trip together for a good while now.

Tika spriests, ka ir vajadzīgas mātes džambas un toņdakša. Liels prieks par to - ja es nebūtu gājusi tiem pakaļ, mani nebūtu sagaidījis šis skats:

šeku pa labi sēž teddy diktators un stāsta gudras lietas saviem kreisajiem teddy padotajiem

Also, having a jamba was most definitely a good thing.

I must say that things went pretty much the way I expected them to, which is a rare gift, especially since I expected them to be utterly amazingly lovely. I was a tad nervous about trying the real thing for the first time, and the intensity was rather ovewhelming at some points, but the tingly joy and the colours and my cat, for fuck's sake, are only a few of the things that greatly outweighed any negative aspects.

lookit at our pretty table with all the noms & candles & wine

We spent a great deal of time on the safe haven of the blanket I'd put previously on the floor, either staring at the ceiling and such from the upside-down perspective, contemplating the fact that we're probably not ready for the books yet (I mean, holy hell, words on pages, man) or having me dig my old dolls out from that big basket I've got, to describe and then elaborate on origin and history.

We also went out for a walk at one point, du'h , it's a must. Went down to the playground and talked dreams and horror movies, then proceeded to loop back around and walk through the main avenue, following the moon. She was being one hell of a tease, peeking through the trees and taking up a lot of attention with her luminosity. It seemed to me that the glimpses I caught were too defined to be partially hidden, but the shapes were always unreal, though very pretty.

Eventually we gave up on finding a place where we could get a full view, but - as luck would have it - we received exactly that through the window upon getting back to my room, even though that was realised only when a smoke was in demand.

Jack Kerouac - The Moon Her Majesty (1958)

Towards the end we watched Only Lovers Left Alive, which is and will likely always remain amongst my very favourite movies. It was a very apt reminder of what life is capable of giving, hinting at the essence of beautiful things.
And that soundtrack, goddamn.

***

Vakar, protams, bija nogurums, it īpaši uz maiņas beigām, bet arī darba diena bija ārkārtīgi patīkama. Strādāju ar Diānu, un laikam vislabāk man patīk strādāt tieši ar viņu, lai gan Lindu pazīstu visilgāk un Laura ir tikpat šarmanta, cik rozā zilonis. Negaidīti piekāpa Miks G., un klientu apmeklējums bija pietiekami šķidrs, lai dotu man iespēju apsēsties ar kūkas gabaliņu un ar viņu kādu laiciņu papļāpāt. Vienā brīdī kafejnīcā bija ienācis arī Renārs Kaupers, un man jau šķita, ka man tika tas gods uztaisīt viņam siera pankūku, bet izrādījās, ka to bija pasūtījis cits cilvēks no viņa galdiņa.

Terēze atnāca pie beigām ar nolūku atbraukt pie manis ciemos, bet Edgars piedāvāja pačilot darba dzīvoklī, so aizgājām tur un mazu laiciņu sēdējām, dzerot pārsteidzoši tīkamo, dzirkstošo vīna dzērienu "Hugo". (nu fek. mājās izsprāga korķi un man jau ir jāskrien uz angļu val. stundu. Tātad publicēšu, bet vēlāk papildināšu un pielabošu.
Gaisa skūpsts jums.) Ja uz kontekstuālo autobusu es paspēju tieši, tad ar Terēzi noskatījos, kā tonakt aizgāja pēdējais 11. tramvajs. Jau augšā pie Edgara sāka mākties virsū nogurums, un beigu galā līdz Mežaparkam čāpoju pusaizmigusi. Bet laikam tā vajadzēja, jo Terēze savu sirdi kratīja visu ceļu, un tomēr neplanēju pārāk daudz, lai zustu spēja viņu uzklausīt. Labais, mīļais Žukiņš.

Un brīdis, kad viņa izvilka savas divas pēdējās cigaretes uz manām mājas kāpnēm; vēl jo vairāk - kad mēs uz tām apsēdāmies, bija sasodīti skaists.