Thursday, April 2, 2015

april april ar aizturi

Nogurumiņš. 9 stundu darba diena, pilna ar negācījām padara mani par nomocītu būtni, it īpaši pēc iepriekšējā vakara - teātris ar Mārtiņu; it kā dikti jauka, bet kaut ka dīvainas noskaņas runāšana Ļeņingradā, kur bijām ar Lauru A. un Līgu N.; pa vidu ziņa, ka mammai sāp un viņa tiek vesta uz slimnīcu; telefona vēlme taisīt pašnāvību; miega nespēja (jau atkal) izcīnīt savu vietu starp prioritātēm. Telefons pēc sava kritiena joprojām saņem ziņas un slēdz modinātāju, un pat reaģē uz "swipe", kas modinātāju izslēdz, bet ir izlēmis atklāt sava mākslinieka būtību un ekrānā taisīt abstraktas un minimālistiskas gleznas dažādos zilos toņos. Survival does that to you.
Manas dzīves šīgada aprīļa joka ķirsis virsotnē ir fakts, ka tas notiek dienu par vēlu.

Besī, ka eksistē tāds vairums ar lietām/vietām/konceptiem, kas mani paralizē. Kad baidos, kad mulstu, visdrošāk liekas izlikties, ka man ir konfrontācija ar tiranozauru - nekustēšos, nepamanīs. Atklāju, ka tomēr spēju raudāt, bet neraudāju, jo nedrīkstēju. Sev aizliedzu, jo būtu bijis stulbi, bet gribas kaut kā izlādēties.

Atnesu mammai rozā ziedu - viņa tagad atkal mājās, un jūtas daudz labāk. Tātad satraukties tik ļoti bija lieki, bet tomēr nē. Bet tomēr jā. Nevarēju atkratīties no domas, ka visa tā viņas depresija varētu izrādīties ironisks priekšnosacījums vēl vienai dzīves melnā humora izpausmei. Vārdsakot, negaidītai un ar to nesaistītai nāvei. Stulbā, blondā meitene, te sadomājusies nezin ko.

Ir patīkami, kad jūtūbs atstāj mētājāmies apkārt jauku mūziku, lai varu tai uzdurties.

Causa Sui - Euporie Tide (2013)

No comments:

Post a Comment