Manas dzīves šīgada aprīļa joka ķirsis virsotnē ir fakts, ka tas notiek dienu par vēlu.
Besī, ka eksistē tāds vairums ar lietām/vietām/konceptiem, kas mani paralizē. Kad baidos, kad mulstu, visdrošāk liekas izlikties, ka man ir konfrontācija ar tiranozauru - nekustēšos, nepamanīs. Atklāju, ka tomēr spēju raudāt, bet neraudāju, jo nedrīkstēju. Sev aizliedzu, jo būtu bijis stulbi, bet gribas kaut kā izlādēties.
Atnesu mammai rozā ziedu - viņa tagad atkal mājās, un jūtas daudz labāk. Tātad satraukties tik ļoti bija lieki, bet tomēr nē. Bet tomēr jā. Nevarēju atkratīties no domas, ka visa tā viņas depresija varētu izrādīties ironisks priekšnosacījums vēl vienai dzīves melnā humora izpausmei. Vārdsakot, negaidītai un ar to nesaistītai nāvei. Stulbā, blondā meitene, te sadomājusies nezin ko.
Ir patīkami, kad jūtūbs atstāj mētājāmies apkārt jauku mūziku, lai varu tai uzdurties.
No comments:
Post a Comment