"Kā jums liekas? Tā - Pavasara rīta miniatūra."
Es biju tik laimīga, savā istabā, lasot kriminālromānu, ēdot "gotiņas" saldējumu no Mumintrollīšu krūzes, un dzirdot, kā fonā Mikus Straume ieraksta savu brīnišķīgi trauslo dziesmu. Viens no momentiem, kad neko citu nevajag.
Pēc tam, sēžot studijā, nedaudz apmāti klausījos ģitāras skaņās un dejojošajā balsī.
Tik gaiša persona. Viņš bija paņēmis līdz pats savas čības, un no piedāvātajām tējām izvēlējās kumelīšu- kaut kā raksturīgi šiem mierīgajiem cilvēkiem. Mugurā viņam bija tā ārkārtīgi draudzīgā, dzeltenā jaciņa, bez kuras viņu līdz šim neesmu redzējusi.
Uzzināju arī to, ka viņam ir vāja alerģija pret kaķiem. Nezinu, kādēļ gribas atcerēries šo faktu.
Kā arī, nospriedām, ka sakot, ka ir auksti, mēs varam glaimot ziemu. Viņa to ir pelnījusi.
Bija nepeiciešama vīna glāze, lai pievienotu dziesmai to skaņu, kura rodas, velkot samitrinātu pirkstu pa tās malu. Es atradu vienu ideāli piemērotu uz ledusskapja.
Pēc tam, kad vannasistabā bija ielējis, izlējis, un atkal pielējis ūdeni, lai atrastu pareizo noti, viņš atnāca atpakaļ uz istabu un tad stāvēja tur, rokās turēdams vīna glāzi, kurā bija ieliets ūdens. Nevarēju nepadomāt - kā tāds Jēzus.
No visām ierakstītajām reizēm izvēlējāmies pirmo, tā parasti arī ir vispatiesākā. Kā arī, tajā bija maza kļūda, pēdējā nots, kurai bija jābūt visskaņai, nenoskanēja tā, un tad nācās to atkārtot. Tas savukārt pamainīja to ritma uztveri, un, kā mēdza teikt mana 5. klases mājturības skolotāja, defekts pārvērtās par efektu.
Viņš pie vārtiņiem apstājās, domādams, ka ir kaut ko aizmirsis, bet konstatējot, ka tomēr viss ir līdz, turpināja ceļu.
No comments:
Post a Comment